Bezpiederīgie (2.)

Poem By Liāna Langa

Čaukst skaidras nakts nosaldētās lapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mests pret lēta granīta plāksni, balts olis
tavu
atbalsi izsauc. Lietas te noris daudz ātrāk nekā tirgū, mīlošo jūsmā un politikā.
Atbalss ir līdzīga skaņai, kad laši nārsto, nosūbējušām mugurām beržoties,
tikai
tā dzirdamāka. Bet viens baložtēviņš triec knābi otram tēviņam tieši sirdī.

Kapu kopēja Vallija smaržo pēc vodkas un paranormālas dzīves zem lapu
gubām.
Ņem viņa naudu ar lillā rokām, bet šķiet, ka ar nodzeltējuša krīta lūpām.
Debesīs mākoņi kunkuļos saveļas gluži kā lētas viesnīcas spilvenā sintētika.
Kapličas atslēga piekaramā Baltijas vējā šķind kā turīga cilvēka maks,
nu mēs baranku caurumus baudīsim, lapu kapeikas joņo ap krustiem kā
negudras.

Aizsaulijā, kur piepildījumam ierāda vietu ar lāpstas kātu, smilšu sauju un
šņukstu,
laiks rok līdz kaulu kaulam, un atmet viņš to, ko reiz skūpstot
ziedojām eņģeļiem. Melnsveces tūjas pakājē tagad tie pārakmeņoti.
Nejaudā sērot, top modri. Pārāk taustāma pēkšņi ir nebūtība, kura tā var
satuvināt.
Mana mute ir sāļu oļu pilna, kad savu vārdu pūlos tev atgādināt.

Comments about Bezpiederīgie (2.)

There is no comment submitted by members.


Rating Card

5 out of 5
0 total ratings

Other poems of LANGA

The Ones Who Don't Belong 1.

I wake suddenly from deep sleep.
In the forest's undergrowth my shadow roams.
Hundred-thousand-year greedy muzzles suck
moisture clinging to a vessel of mist.

The Ones Who Don't Belong 2.

Leaves frost-bitten by a harsh night rustle between my fingers.
A rook siddles closer
to a cross painted mud-colour. A white pebble thrown against
the cheap granite slab summons an echo

The Ones Who Don't Belong 3.

You say to me - summer? Stop! Too much of glowing flesh, glassy
grey light on eyelids, the odour of decaying melons. Maybe
a movie, ditam, ditam? Dipetti, dipetti, perhaps to the Antarctic?
Don't be angry. Escape heals, but only for a space of time, just until

The Ones Who Don't Belong 4.

Come, life's winter! In a corner of a window ledge a titmouse
pecks at a bit of bacon
whiter than the city's snow. Lemon yellow sunbeam bagpipes
tangle in tree branches sounding funeral marches. Racing clouds

The Ones Who Don't Belong 5.

A roadside garden queen boards the train Aizkraukle - Riga.
She's wearing rubber boots, a grey moustache
above a chapped mouth.

The Ones Who Don't Belong 6.

Farewell, homo mediocris! We dream and sleep still among roe
subtly rose. So slow their movement, so sticky. As if someone
will come shortly to glue our transparent flesh together.
We can do it ourselves! Just the water doesn't permit it,

Robert Frost

The Road Not Taken