Ziemas saulgrieži 2002/2003

Poem By Liāna Langa

Nav nekā jutekliskāka par īso mijkrēšļa mirkli,
sazobi starp dziestošo gaismu un ēverģēlīgo dzīvības ritmu.
Saule ir grandiozs sūknis mūsu asiņu pārpumpēšanai,
savas ādas akvalangos iespīlējušies, vērojam decembra vēju.
Viņš ir nebēdnīgs kremētājs tūkstošrocis.
Viņa rokas ir sausas faraona kaulu smadzenes.
Lūk, tas kaisa sniega pelnus uz mūsu galvām,
lūk, iegriežas mūsu mājās, lūk, skatās uz mums,
lūk, apsēžas blakus pie galda.

Bezskaņas sarunas, tumsu, kas iesūcas lūpās uz palikšanu,
ar marmelādi notrieptu puikas ģīmi, vārdus bez nozīmes,
ciemiņu tveicīgās paduses, tramīgās svecīšu liesmas un skujas
izvēlas kremētājs. Pret mūsu gribu mēs ģimene kļūstam.
Spoguļu fiksāžā grozās bildes, kurās piebriestam jēlās krāsās
kā tikko uzšķērstas zivis. Jautājumzīmes pārliekušās pār galdu -
smaidošas, kustīgiem matiem, džinkstošiem ledus putekļiem
skrimšļos. Trimm, trimm, trimm, pats sevi uzgriež modinātājs,
lai kremētājs neaizguļas un modina mūs rīt
no rīta, kā nolikts. Steidz krēsla sev kompotu vārīt no tā,
kas pa rokai - grumbām spīdīgās pierēs, kušetes
putekļiem, mulsinošajiem knikšņinātājiem kaktos. Telpā,
kas necieš nevienu, mūsu hologrammas vējš tūkstošrocis
apkampj jo cieši un piespiež sev klāt. Nepanesami
saulgriežos būt, sulot tiem līdzi, pilēt uz nākamo klasi.
Tie piedalās maltītē, žagojas, saka paldies par dāsnumu.
Mūsu vidū nav un nevar būt liecinieku. Aizsvilstas nākotne.
Asinsrite mūs ieslauka dziļāk, iekšup sevī,

par divām sekundēm garākas dienas aizsmakušajā rīklē

Comments about Ziemas saulgrieži 2002/2003

There is no comment submitted by members.


5 out of 5
0 total ratings

Other poems of LANGA

The Ones Who Don't Belong 1.

I wake suddenly from deep sleep.
In the forest's undergrowth my shadow roams.
Hundred-thousand-year greedy muzzles suck
moisture clinging to a vessel of mist.

The Ones Who Don't Belong 2.

Leaves frost-bitten by a harsh night rustle between my fingers.
A rook siddles closer
to a cross painted mud-colour. A white pebble thrown against
the cheap granite slab summons an echo

The Ones Who Don't Belong 3.

You say to me - summer? Stop! Too much of glowing flesh, glassy
grey light on eyelids, the odour of decaying melons. Maybe
a movie, ditam, ditam? Dipetti, dipetti, perhaps to the Antarctic?
Don't be angry. Escape heals, but only for a space of time, just until

The Ones Who Don't Belong 4.

Come, life's winter! In a corner of a window ledge a titmouse
pecks at a bit of bacon
whiter than the city's snow. Lemon yellow sunbeam bagpipes
tangle in tree branches sounding funeral marches. Racing clouds

The Ones Who Don't Belong 5.

A roadside garden queen boards the train Aizkraukle - Riga.
She's wearing rubber boots, a grey moustache
above a chapped mouth.

The Ones Who Don't Belong 6.

Farewell, homo mediocris! We dream and sleep still among roe
subtly rose. So slow their movement, so sticky. As if someone
will come shortly to glue our transparent flesh together.
We can do it ourselves! Just the water doesn't permit it,

Edgar Allan Poe

Annabel Lee